Krievijas izcilā meita

 

Helēna Rēriha (dzimusi Šapošņikova) dzimusi 1879. gadā Pēterburgā un mirusi 1955. gadā Indijā, nelielā kūrortpilsētiņā Kalimpongā, kas atrodas Austrumhimalaju nogāzē. Viņas nebūt ne garā dzīve apvienoja Pēterburgu un Kalimpongu Indijā, iekļāva it kā vairākas dzīves un to varētu attēlot kā spirāles trīs vijumus, kas tiecas uz augšu. Ja uz šo spirāli lūkosimies no apakšas, no zemes, tad ieraudzīsim, ka apakšējais vijums it kā veido ārējo loku, un augstākie vijumi – iekšējos. Ja ārējais loks, kas bija viņas dzīves meti, saista viņu ar katru no mums, tad iekšējais – viņas garīgās attīstības rezultāts – ierindo viņu līdzās mūsu planētas izcilākajām personībām. Helēnas Rērihas māte bija izcilā krievu karavadoņa M.Goļeņiščeva-Kutuzova mazmeita. Pašai Helēnai Rērihai jau bērnībā izpaudās neparastas spējas un apdāvinātība. Viņa bija lieliska pianiste, smalki pazina glezniecību un aizrāvās ar indiešu filozofiju. Viņas iemīļotākā lasāmviela bija Vivekanandas, Ramakrišnas un R.Tagora grāmatas.

1899. gadā viņa satika jauno mākslinieku Nikolaju Rērihu un 1901. gadā kļuva par viņa sievu. 1902. gadā viņiem piedzima dēls Jurijs un 1904. gadā – Svjatoslavs. Tā radās šī unikālā Rērihu ģimene, kura veica tik būtisku lomu Krievijas un pasaules kultūrā. Helēna Rēriha bija šīs ģimenes sirds un galvenais balsts. 1918. gadā Rērihi vispirms devās uz Eiropu, pēc tam uz Ameriku un pēc daudzām ikstām nonāca Indijā, par kuru bija sapņojuši vēl būdami Krievijā. Helēna Rēriha jau bija izveidojusies filozofe, rakstniece un sabiedriska darbiniece. Nikolajs Rērihs viņu sauca "другиня". Šis senais vārds bija ļoti piemērots Helēnas Rērihas garam un raksturam. Viņa bija vīra daiļrades iedvesmas avots. Daudzas savas brīnišķīgās gleznas mākslinieks ir uzgleznojis pēc savas sievas iecerēm.

lViņas ieceres atspoguļojās ne tikai viņa gleznās, ir grūti nosaukt kādu Nikolaja Rēriha darbības jomu, kurā to nebūtu. Viņi kopā piedalījās vienā no lielākajām XX gadsimta ekspedīcijām – Centrālāzijas ekspedīcijā un izgāja Transhimalaju nezināmās takas. Grūtās pārejas, laupītāju uzbrukumi, šķēršļi, kurus sagādāja Anglijas varasiestādes, gandrīz noveda ekspedīciju līdz bojāejai, – lai to izturētu bija vajadzīga ne tikai izturība, bet arī neparasta vīrišķība. N.Rērihs raksta: "Kopā ar mums Helēna Rēriha zirga mugurā izbrauca visu Āziju, sala un cieta badu Tibetā, taču vienmēr bija mundruma piemērs visai karavānai. Un jo lielākas bija briesmas, jo mundrāka, apņēmīgāka un līksmāka bija viņa. Pašai pulss bija 140, taču viņa pati personīgi centās piedalīties karavānas sagatavošanā un ceļa rūpju kārtošanā. Neviens nekad neredzēja viņu sliktā omā vai izmisumā, lai gan tam būtu bijis daudz dažādu iemeslu."

1928. gadā, pēc ekspedīcijas, Rērihi kalnainajā Kulu ielejā izveidoja Himalaju pētniecības institūtu. Helēna Rēriha kļuva par šā institūta dibinātāju un prezidenti. Un te atkal var pabrīnīties. Smalka mākslas pazinēja, unikāla filozofe, viņa viegli orientējās zinātnes problēmās, ar kurām nodarbojās Institūts, un bieži virzīja tā darbību kā labi sagatavota gudra zinātniece. Viņas doma vienmēr ir vērsta uz nākotni, viņa sapņoja par to, ka šajā ielejā reiz izaugs Zināšanu Pilsēta, kura ar laiku pārtaps starptautiskā zinātniskas sadarbības centrā. Rērihi Indijā nodzīvoja ilgus gadus, taču tā arī nevarēja atgriezties Dzimtenē. Viņiem atteica vīzu. Tur, Himalajos, viņi pārcieta Otro pasaules karu un centās savai tautai palīdzēt kā vien spēj.

1947. gadā nomira Nikolajs Rērihs. Helēna Rēriha zaudēja ne tikai vīru, bet arī ilggadēju līdzstrādnieku, kura daiļrade bija nesaraujami saistīta ar viņas domām, Pasaules redzējumu un darbu. Viņa atstāja Kulu ieleju un kopā ar vecāko dēlu apmetās jau minētajā Kalimpongā. Helēna Rēriha turpināja strādāt pie Dzīvās Ētikas jeb Agni Jogas grāmatām, kuras bija viņas dzīves galvenā jēga. Ar šīm grāmatām jau sākas otrais,  augstākais, viņas dzīves loks. Šis loks pēkšņi atrauj mūs no zemes un iznes mums nezināmā kosmosa plašumos, un tā neizbēgamību toreiz, XX gadsimta sākumā, paredzēja tikai daži ģeniāli zinātnieki, piemēram, K.Ciolkovskis, V.Vernadskis, A.Čiževskis, P.Florenskis...

Dzīvās Ētikas filozofija, kuras radīšanā piedalījās Helēna Rēriha, sadarbojoties ar Austrumu Garīgajiem Skolotājiem, bija veltīta Kosmiskās evolūcijas procesa īpatnībām. Dabas parādību un cilvēces garīgās un kultūras evolūcijas parādību izpratnei Dzīvā Ētika piedāvā vienotu pieeju. Cilvēks ir Kosmosa neatņemama sastāvdaļa un viņš vai nu apzināti, vai neapzināti ar to pastāvīgi mijiedarbojas. Pats kosmoss ir apgarota sarežģīta enerģētiska sistēma, kas pastāv un attīstās saskaņā ar Lielajiem likumiem, kuriem pakļauts viss, sākot ar pirmšūnu, kas nes nākamo dzīvību, un beidzot ar starpzvaigžņu vielu. Šie Likumi nosaka planētu kustību un dabas parādību izpausmes, zvaigžņu dzimšanu un cilvēka uzvedību, Visuma attīstību un cilvēces vēsturiskā procesa īpatnības. Šajās savstarpēji saistītajās dažāda mēroga un dažādas enerģētiskās kvalitātes parādībās arī izpaužas makrokosma un mikrokosma vienotības un daudzveidības būtība. Dzīvās Ētikas idejas un koncepcijas ne tikai pilnīgi saskanēja ar jaunās domāšanas veidošanās procesu uz Zemes, kuru sāka saukt par kosmisko pasaules uztveri, bet arī lielā mērā apsteidza daudzas zināšanas par cilvēku un pasaules uzbūvi.

Ar Dzīvās Ētikas filozofijas tapšanu sākās trešais, pats augstākais, H.Rērihas dzīves loks – šīs sistēmas praktiskā īstenošana.

Dēli rakstīja: "Viņas dzīve Himalajos ik dienu bija piepildīta ar intensīvu radošu darbu. Visa dienas daļa un pat daļa nakts tika veltīta šai iekšējai darbībai. Ir grūti iedomāties to sasprindzinājumu, kāds bija nepieciešams šim darbam. Mums un visiem, kas ar viņu tuvu saskārās, šī garīgā saziņa bija kā dzīvs mūžsenās taisnības lielo patiesību apliecinājums. Viņas dzīve dega kā dzīva gaisma, ar savu piemēru apliecinot citas brīnišķīgas pasaules pastāvēšanu, kuras apzināšanās cilvēci novedīs pie jauniem sasniegumiem un jauniem atklājumiem."  

Šajā neaptveramajā darbā cilvēces labā viņa nekad neaizmirsa Krieviju, kuras pilsone viņa palika visu savu mūžu, atteikdamās no jebkādas citas pilsonības. Helēna Rēriha vienmēr ticēja savai Dzimtenei, tās atdzimšanai, tās labākai nākotnei. Viņa strādāja tās vārdā un novēlēja tai savu bagāto kultūras un filozofijas mantojumu. 1990. gadā viņas jaunākais dēls Svjatoslavs Rērihs šo mantojumu nodeva Starptautiskajam Rērihu centram Maskavā. Tādiem H.Rērihas agrāk publicētiem darbiem, kā "Budisma pamati", "Austrumu kriptogrammas", divi sējumi "Helēnas Rērihas vēstuļu", kā arī daudziem rakstiem pievienojās viņas kopotās vēstules un daudz citu interesantu materiālu.

Ir pienācis XXI gadsimts, un jo ilgāks laiks paiet, jo lielāku nozīmi iegūst viņas nenovērtējamie darbi, bez kuriem jaunā kosmiskā domāšana nebūtu pilnīga.       

 

L.Šapošņikova,
N.Rēriha Centra–muzeja ģenerāldirektore,
Maskava

Laikraksts "Содружество", Nr. 8, 2002.gada decembris – 2003.gada februāris

 

 

× Atpakaļ