H          

   

 

 

 

Aktuāli ·

      Par mums ·

     Starptautiskais Rērihu ·

                                  centrs

 Rērihu ģimene ·

                              Nikolajs Rērihs    

                                Helēna Rēriha

                                   Jurijs Rērihs

                         Svjatoslavs Rērihs

                            Rērihi un Latvija

Rēriha Miera pakts ·

   Dzīvās Ētikas ·

                       draugu klubs

   Sadarbība ·

Elektroniskā bibliotēka ·

 

 

 

 

 

 

S

 

RĒRIHI UN LATVIJA

Latvija ir mana Tēvzeme

 

“Latvija mums vienmēr bija tuva, gan ar savām tautas dainām, gan kā manu senču zeme. Manas sievas vecvectēvs arī ir no Rīgas,” — tā rakstīja trīsdesmitajos gados saviem Rīgas draugiem Nikolajs Rērihs.

Rērihu dzimta ir skandināvu izcelsmes, dižciltīga un veca. Ir saglabājušās vecas vikingu sāgas un nostāsti par šo seno dzimtu, par šīs dzimtas karavadoņiem un valstsvīriem. Senais skandināvu vārds “Rērihs” latviski nozīmē — ar slavu vainagotais.

Rēriha senči vikingi pirms diviem gadu simteņiem bija atstājuši Skandināviju un pārcēlušies uz dzīvi Kurzemē, gan Liepājas un Durbes apkaimē, gan Grobiņā, Hāzenpotā (tagadējā Aizpute) un Ventspilī. Rērihi bija plaša un liela, ievērojama dzimta.

Nikolaja Rēriha vecvectēvam — Johanam Rēriham Durbes tuvumā piederēja lauku īpašums — kāda pusmuiža. Viņš labi prata laivas būvēt un labprāt mācīja to citiem. Johans Rērihs sasniedza 96 gadu vecumu. Viņa dēls — Fridrihs Rērihs, Nikolaja Rēriha vectēvs, piedzima 1800.gadā Hāzenpotā un te auga un gāja skolā. Pēc vietējās skolas pabeigšanas mācījies Rīgā un palicis tur uz dzīvi. Ilgus gadus nostrādāja vietējā pārvaldē par sekretāru un arhivāru.

Sākot ar 1860.gadu, Fridrihs Rērihs dzīvoja Rīgā, Stabu ielā 42,44, pēc tam Stabu ielā 39a un dzīves pēdējā posmā — K/Barona ielā 88. Fridrihs Rērihs mīlēja literatūru, mūziku un labprāt nodarbojās ar dārzkopību. Vasaras viņš pavadīja Rīgas Jūrmalā. Majoros viņam piederēja vasarnīca. Tā atradās jūras krasta tuvumā, netālu no Jomas ielas. Vasarnīcai bija labi kopts ābeļu dārzs un skaists puķu dārzs.

Vectēvs labi runāja zviedru, latviešu, vācu un krievu valodā. Viņam bija rūsgana, labi kopta bārda, un līdz sirmam vecumam viņš iztika bez brillēm. Vectēvam bija bagāta bibliotēka ar krievu un vācu klasiķu darbiem. Sestdienās viņš mīlēja klausīties Doma baznīcā Baha ērģeļu koncertus un dēvēja tos par “gara lūgšanu”. Arī viņa mazdēli — Nikolajs un Boriss ļoti cienīja ērģeļu mūziku Domā.

Nikolajs Rērihs savās vēstulēs Rīgas draugiem vienmēr piemin vasaras atpūtas mēnešus, kurus viņš pavadīja pie vectēva viņa vasarnīcā Majorenhofā (Majoros).

Vectēvam bija divi brāļi, kuri dienēja jātnieku pulkā un piedalījās 1812 g. grāfa Kutuzova vadībā karā pret Napoleonu. Vectēvu Fridrihu Rērihu kaimiņi un darba biedri mīlēja un cienīja. Šķiet, ka viņa brāļi un vectēvs pats piederēja pie kāda masonu ordeņa. Jo Nikolajs, bērns būdams, atceras vectēva darba istabā glabājamies kādas masonu relikvijas, kuras bērni nedrīkstēja aiztikt.

Nikolaja Rēriha tēvs Konstantīns Rērihs dzimis Aizputē 1837.g. 1.jūlijā. Mācījies Aizputē, pēc tam Rīgā — vidusskolā. tāpat kā daudzi tā laika latvieši (K.Valdemārs u.c.) viņš studēja Pēterpilī. Konstantīns beidza juridisko fakultāti un strādāja Pēterpilī par notāru. Vasarās ar sievu Mariju un bērniem viņš brauca pie tēva uz Rīgas Jūrmalu, uz Majoriem. Zīmīgi, ka jau mēnesi pirms dēla Konstantīna ierašanās Fridrihs Rērihs slēdza līgumu ar Majoru fūrmani Jēkabu Pulku, kas dzīvoja Majoros, upes pusē pie tirgus, nomājot ratus ar zirgu visai vasaras sezonai. Reizē tika apspriesti iespējami vasaras ceļojumu maršruti — no Majoriem uz Ķemeriem, Cēsīm, Siguldu, Aizputi un citus. Toreiz jau vilcienu nebija.

Jau maija sākumā arhivāra Frīdriha Rēriha vasarnīcā notika ārējie remonta darbi. Tika krāsotas durvis un logu rāmji, bērniem ierīkotas šūpoles, bet dārzā starp ābelēm Nikolaja mātei Marijas kundzei tika uzkrāts šūpuļtīkls. Vasarnīcas dārzā tika remontēts un iekārtots tējas namiņš Austrumu gaumē ar apaļu lukturi pie ieejas. Šeit pēc dienas darbiem klusajos vasaras vakaros pulcējās visa Rērihu ģimene un dzēra smaržīgo Indijas tēju, ko iegādājās koloniālpreču veikalos. Uz Rīgu parasti devās sestdienas vakaros, kad Doma baznīcā notika ērģeļu koncerti.

Kādu vasaru pēc dēla Konstantīna vēlēšanās tika organizēts brauciens uz Rērihu dzimto pusi — Aizputi. Te viņi apmeklēja 80 gadus veco pareģotāju Annu Teiju, kura pareģoja, ka viņu dēls Nikolajs, kad izaugšot, būšot ievērojams, visu cienīts cilvēks. Rērihi apmeklēja arī Kuršu kāpas, kur bērni lasīja dzintaru. Par to savās bērnu dienu atmiņās stāsta mākslinieks Nikolajs Rērihs.

Vectēvs Fridrihs Rērihs nodzīvoja līdz 104 gadu vecumam. Fridriha Rēriha 100 gadu jubilejas dienā — 1900. gadā — jubilārs, kā dāvanu saņēma kādu senu skandināvu teiku Friča Brīvzemnieka apdarē, kas tika nolasīta viesiem priekšā. Tanī dienā jubilārs kopā ar viesiem vizinājās pa Rīgas jūras līci kuģī ar sarkanām burām, kā to mīlēja senatnē svētku dienās darīt Rērihu senči — vikingi. To visu savās atmiņās atstāstīja mūsu kokgriezējs Artūrs Bērnieks (1889—1964).

Friča Brīvzemnieka dāvātā teika sākās ar vārdiem:

“Kopš sen seniem laikiem Baltijas jūras Kurzemes krastā, zeltīta dzintara jūras malā, uz dzīvi bija apmetušies ziemeļu tālo novadu ļaudis. neviens neprata pateikt, kāds ceļa vējš bija tos atpūtis šurpu šai sūrajā krastā starp granīta milžiem un varenām zarainām priedēm mežainā krastmalā.

Ar visu sirdi un dvēseli iemīļodami šo zemi, par savu dzimteni viņi nosauca to, un vietējās ciltis par saviem brāļiem un māsām tie sauca. Neviens nejautāja atnācējiem, no kuras vietas tie nākuši un kādēļ viņu mēle atšķiras no kuršu un līvu valodas. Viņi sapratās, runājot savas sirds valodā.

Kad latvju zemei uzbruka nelaime un melnais bruņinieks, verdzinātājs, ar zobenu caurdūra latvju Brīvības sauli un reiz brīvo zemi nu pārsedza nebrīves tumsa, dzintara jūras otrā krastā, vikingu zemē, iedegās draudzības sārti. Tie liesmoja tik ilgi un tik spoži, ka izkliedēja un izkausēja tumsu un Brīvības saule atkal uzlēca Kurzemes krastā.”

Rakstniece Mirdza Ķempe, savās atmiņās kavēdamās, apgalvoja, ka viņas vecvectēvs iemācījies buru laivas būvēt Hāzenpotā no Rērihiem, kuri bija šurp pārcēlušies no Skandināvijas.

1874.gada 8.oktobrī Konstantīna Rēriha ģimenē Pēterpilī piedzima dēls Nikolajs — nākamais izcilais mākslinieks, Teātra dekorāciju meistars, arheologs, rakstnieks, zinātnieks, ceļotājs un seno kultūru pētnieks, Miera Pakta autors, ievērojams sabiedriskais darbinieks un filozofs.

Nikolaja bērnība pagāja tēvam piederošā namā Pēterpilī, Universitātes krastmalā 25.numurā, vasaras Izvarā un Rīgas jūrmalā — pie vectēva. Nikolaju Rērihu studiju un vēlākajos gados ciešas draudzības saites vienoja ar nākamajiem latviešu māksliniekiem: Jani Rozentālu, Jāni Valteru un Vilhelmu Purvīti. Kad 1894.gadā Janis Rozentāls izstādīja savu gleznu “Pēc dievkalpojuma”, kur bija attēlota Saldus baznīca un baznīcēni, kas nāk ārā no baznīcas, Nikolajs Rērihs bija satraukts un reizē iepriecināts par sava drauga lielo veiksmi, atceras Gustavs Šķilters.

“Tāds skaistums!” Tāda gaisma un dvēselīgums!” vērtēdams gleznu, teica Rērihs un cieši spieda draugam roku, to sveikdams.

Janis Rozentāls uzaicināja Rērihu un Šķilteru savā darbnīcā Dārza ielā. Rozentāls stāstīja Rēriham par Jāni Valteru un studentu pulciņu “Rūķis”, kuru apmeklējis Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs un Fricis Brīvzemnieks. “Rūķa” progresīvais un demokrātiskais gars bija tuvs Nikolajam Rēriham. Jau studiju gados Nikolajs Rērihs rakstīja par kultūru kā cilvēku interešu apvienotāju.

Gustavs Šķilters atceras kādu studentu tikšanos Rŗeihu dzīvoklī Pēterpilī, Universitātes krastmalā 25, kur piedalījās Jānis Valters, Vilhelms Purvītis un komponists Jāzeps Vītols. Vītols muzicēja, un Jānis Valters dziedāja ģitāras pavadībā.

Nikolajs Rērihs raksturoja latviešus kā dziedātāju tautu. Viņš atceras kādu tikšanos ar draugiem Izvarā, kur ar Kārli miesnieku un Kronvaldu Ati Rērihs un viņa ģimene nosēdējuši visu nakti, klausoties Ivana Parhomenkoi stāstus par svēto Tarasa zemi — Ukrainu.

Vilhelms Purvītis teica Šklteram, ka viņš īsti Rērihu iepazinis pēc Rēriha skolotāja Kuindži darbnīcas apmeklēšanas. Te viņš iepazinis Rērihu kā filozofu, literātu, arheologu un talantīgu mākslinieku. Kad 1905.g. aprīlī Rērihs kļūst par Pēterpils Mākslas veicināšanas skolas direktoru un pats pasniedz kompozīciju un izveido muzeju un darbnīcas, tas iepriecina studentus. Šeit mācās mūsu nākamie izcilie mākslinieki Kārlis Miesnieks, Alberts Kronenbergs, Indriķis Zeberiņš un Francisks Varslavāns. Rērihs mācīja saviem audzēkņiem: “Kad esi uzklausījis skolotāju padomus, tomēr dari tā, kā tas ir vajadzīgs tev pašam.” Tas liecina, cik ļoti Rērihs cienīja savu skolnieku patstāvīgi domāšanu. Tieši Rēriha vadītajā klasē mācījās nākamie mākslinieki Prande un Strunke.

1903. un 1904.gadā Nikolaja Rēriha ģimene dzīvoja pie vectēva Rīgas jūrmalā. Šeit Rērihs gleznoja Vecrīgas skatus, Cēsis, Jelgavu, Aizputi, Ventspili un Siguldu. Pavisam tapa ap 90 gleznu. Šis gleznas tika aizsūtītas uz izstādi Savienotajās Valstīs un tagad atrodas Kanādā, Kalifornijā un Ņujorkas Rēriha muzejā.

1905.gadā profesors Nikolajs Rērihs tika ievēlēts par akadēmiķi Pēterpils Mākslas akadēmijā. Rērihs bija dziļi ticīgs. Jau studiju gados viņš strādāja, gleznodams ikonas Pēterpils jaunceļamām pareizticīgo baznīcām. Jau mākslinieks būdams, viņš apceļoja ap 40 Krievzemes pilsētas, gleznodams senos klosterus un baznīcas.

1906.gadā viņš strādāja Parhomovkas jaunceļamās baznīcas sienu svētbilžu un griestu apgleznošanā Kijevas apgabalā Viktoa Golubeva īpašumā, 1911.g. — kņazienes Zeniševas darbnīcās, veidojot Talaškino Svētā gara baznīcas freskas.

Nikolaja Rēriha pasaules izpratni daudzi mūsdienu nezinātāji saista ar kaut kādu noslēpumainu “austrumu mistiku”. Šai sakarībā tiem derētu izlasīt Rēriha “Dienasgrāmatas” lappuses. Tur Rērihs raksta: “Dažās zemēs raksta par manu it kā misticismu. Es nesaprotu, kādēļ šie ļaudis tā cenšas. Man jau agrāk dažkārt bija jāpaskaidro, ka man nepatīk šis izplūstošais jēdziens “misticisms”. Tas ļoti atgādina angļu vārdu “mist” — t.i., “migla”. Viss miglainais un izplūdušais neatbilst manai dabai. Es alkstu noteiktības un gaismas. Bet, ja cilvēki ar misticismu saprot patiesības meklējumus un apziņas paplašināšanu, tad man nav nekas pretī pret tādu apzīmējumu. Man ir tuva un reāla pati apgūšana un izpratne, arī runājot par vissmalkāko garīgo enerģiju pētīšanu.”

Rīdzinieks Vladimirs Šibajevs, Rēriha sekretārs, atgriezies 1925.g. no Indijas Rīgā, atveda līdzi daudzus N.Rēriha rakstus, lai šeit izveidotu Rēriha draugu biedrību un izdotu grāmatas. Dakteris Felikss Lūkins 1930.g. 13.oktobrī nodibināja Rīgā Latvijas Rēriha biedrību. Tās biedru vidū bija Jānis Misiņš, Emīlija Viesture, Mirdza Šmithene, komponists Jānis Zālītis, rakstnieks Rihards Rudzītis. Latvijai atgūstot neatkarību, 1989.g. 17.novembrī Latvijas Rēriha biedrība atjaunoja savu darbību.®

 Anatolijs Makarovs

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

   
     

×uz augšu

 

 

     

Saziņai: rerihs@rerihs.lv