2011. gada konference

 

L.Šapošņikova

 

Dzīvā Ētika – Kosmiskās evolūcijas impulss

 

1. Kosmosa lielais likums

Kosmosā ir daudz lielo, kā arī atsevišķo likumu. Lielie likumi aptver lielu kosmisko telpu, atsevišķie likumi skar konkrētus kosmiskās jaunrades momentus. Viens no lielajiem likumiem skan: „Evolūcijā augstākais aiz sevis ved zemāko.” Ar „augstāko” saprot augsta stāvokļa matērijas un augstu vibrāciju enerģētikas pasaules, ar „zemāko” – blīvas matērijas un mazdimensiju pasaules. Pēdējās satur zemu vibrāciju enerģētiku.

Zināms, ka Visumā kosmiskie likumi darbojas visu līmeņu pasaulēs, tajā skaitā uz Zemes. No tās cilvēces apziņas līmeņa ir atkarīgs, vai tā atzīst to vai citu kosmisko likumu un vai izmanto dzīvē un lai apjēgtu Kosmiskās evolūcijas procesus. Ir atklāti jāsaka, ka uz planētas Zeme kosmiskie likumi visā to pilnībā vēl nav izprasti un tāpēc dažādās zemes jaunrades jomās tie netiek izmantoti. Tas attiecas arī uz jau minēto lielo likumu. Zemes cilvēces un tās zinātnes pārstāvji vēl ir tālu no izpratnes par to, ka tieši augstākās pasaules virza Zemes evolūciju. Jaunā domāšana, kuru mēs saucam par kosmisko domāšanu, mūsu blīvajā pasaulē veidojas smagi, reizēm pat vienkārši dramatiski. Kosmiskās evolūcijas ideja, ka tieši augstākās pasaules maina mūsu apziņu un virza mūsu evolūciju pa garīgo sasniegumu kāpnēm, vēl nav kļuvusi ne par dzīves patiesību, ne arī par virzienu pētniecības telpā.

Ja mēs uzmanīgi papētīsim Zemes cilvēces vēsturi, tad ieraudzīsim tajā neparastus enerģētiskus uzliesmojumus, kuri maina cilvēku apziņu un to paplašina. Zināms, ka tieši zināšanas nosaka evolūciju kā tādu. Apziņas paplašināšanu nodrošina zināšanas, kas tiek saņemtas no Augstākā. Problēma „mēs zinām vai nezinām” ir saistīta ar problēmu „mēs redzam vai neredzam”, „apzināmies vai neapzināmies”. Mums vajadzīgās zināšanas ir mums apkārt, un tikai apziņas paplašināšana ļauj tās ieraudzīt, sajust un saprast. Tāpēc apziņas paplašināšanas procesu vada, ja tā var teikt, augstāka stāvokļa matērija. Kādā veidā tas viss ir noticis un notiek? Līdz šim cilvēces vēsturē bijušie jaunās, plašākās apziņas uzplaiksnījumi nav pienācīgi apjēgti un to kosmiskās saknes nav atklātas. Saskaņā ar Dzīvo Ētiku šie uzplaiksnījumi tiek saukti par evolūcijas enerģētiskajiem impulsiem. Visa Kosmiskās evolūcijas jaunrade ir pilna ar šādiem impulsiem. Šādu impulsu Kosmiskās saknes mums atklāj Kosmiskās evolūcijas iekšējo jēgu. Tumsonības dēļ noraidot zināšanas par šīm saknēm, mēs slēdzam sev ceļu uz Kosmiskās evolūcijas un patiesības izzināšanu, kas ir kosmiskās jaunrades pamats. Bez tā visa mums nav reāla priekšstata par Pasauli kā tādu un par mūsu pašu evolūcijas realitāti.

Kosmisko impulsu veidi ir ļoti dažādi, un tie ir atkarīgi no konkrētās telpas vēsturiskajiem apstākļiem. Ir impulsi kā enerģētisks sprādziens, kas uz kosmiskiem ķermeņiem nes jaunas zināšanas. Liela loma ir garīgām mācībām, jaunām Visuma izzināšanas metodoloģijām, kā arī zināšanām, kuras nes mākslinieciskā daiļrade. Lai kurā Visuma daļā darbotos impulss un lai kādus kosmiskus ķermeņus tas iesaistītu savā orbītā, tam noteikti jābūt ar augstāku enerģētiku, nekā kosmiskajam ķermenim, kurš tiek modināts evolūcijas kustībai, tajā skaitā Zemei. Mūsu planētai jābūt Ugunīgās pasaules impulsam. Paša impulsa kā enerģētiskas evolūcijas parādības jaunrades process ir ārkārtīgi sarežģīts. Ugunīgās enerģijas iezīmēti ir kosmiskie impulsi, kas, ja tā var teikt, „nolaižas” uz Zemes un ir svarīgākā planētas saikne ar Kosmiskās evolūcijas procesiem. Zemes impulsi turas uz augstas ugunīgas enerģētikas, tāpēc tiem ir jaunrades potenciāls. Jāsaka, ka šādu impulsu parādīšanās uz kāda kosmiska ķermeņa ir saistīta ar Kosmiskās pārveides periodiem.

Dzīvajā Ētikā mēs lasām: „Cik svarīgi ir saglabāt ugunīgo impulsu! Bez šī rosinātāja nav iespējams piesātināt jaunu pasākumu ar labākajām iespējām. Impulsa uguns vairo jaunā pasākumā ieguldītos spēkus. Tāpēc tik nepieciešama ir tiekšanās vairot Pirmavota dotos spēkus. Visos veidojumos jāievēro harmonija un samērība. <...> Uguns un impulss uztur dzīvību ikvienā pasākumā. Bez tā pasākums zaudē savu vitalitāti.”[1]

Un vēl: „Katrā impulsā ir šī ugunīgā īpašība. Katru dzīvības tiekšanos virza šī īpašība. Šīs īpašības apzināšanās ļaus izprast visus Bezrobežības impulsus.”[2]

Šajos divos fragmentos atklāta evolūcijas impulsu un to dzīvības kvalitāšu būtība, ko pirmām kārtām veido uguns enerģētika. Jebkurai sākotnei, jebkurai celsmei vai kosmiskai pārkārtošanai zemes apstākļos ir nepieciešama šī augsto vibrāciju enerģētika. Minētās īpašības impulsam nodrošina spēcīgu radošu sākumu, bez kura tas nespēj piedalīties kosmiskā jaunradē.

Kas tad rada evolūcijas impulsu, un kāds ir tā jaunrades virziens? Dzīvā Ētika uz šo jautājumu sniedz skaidru atbildi: „Apziņas paplašināšana ir radošā impulsa princips.”[3] Tieši šis princips, kas mājo impulsā, paplašina un maina zemes cilvēces apziņu. No Dzīvās Ētikas mēs uzzinām, ka enerģētiskie evolūcijas impulsi uz Zemi nāk no Ugunīgās Pasaules un ir tās kosmiskās jaunrades rezultāts. Planētas Zeme blīvajai pasaulei tieši Ugunīgā Pasaule ir augstākā pasaule, kas nosaka zemākās pasaules Kosmisko evolūciju. Visas izmaiņas zemākajā pasaulē, sākot ar kārtējo apziņas paplašināšanu un beidzot ar garīgo virzību, uz Zemes nāk no Ugunīgās Pasaules, kurai Dzīvajā Ētikā veltītas veselas trīs grāmatas. „Evolūcija virza cilvēci ar Uguns apstiprinājumu. Katrā evolūcijas pakāpē cilvēci virza uz priekšu dažādi impulsi.”[4] Minētie Dzīvās Ētikas fragmenti ļauj mums vēlreiz pārliecināties par enerģētisko evolūcijas impulsu svarīgumu Kosmiskās evolūcijas jaunradē. Tieši impulsi, lai kādā formā tie izpaustos, īsteno Kosmosa lielo likumu – Augstākais aiz sevis ved zemāko. Un šajā procesā piedalās kosmiskās dzīves tēlnieki, šā vārda patiesākajā nozīmē. Dzīvās Ētikas filozofija mūsu priekšā izvērš unikālu kosmiskas jaunrades procesu, kura dziļumu mūsdienu cilvēce nespēj apjēgt un tāpēc pagaidām nespēs apzināti piedalīties šāda veida procesā. „Patiesi dzīves/dzīvības radītāji, sadarbojoties ar Kosmisko Magnētu, rada negrozāmi. Šie tēlnieki dzīvo radošā impulsā. Šie tēlnieki saspriego savas ugunis, lai piesātinātu cilvēci. Šie tēlnieki ar savām dzirkstelēm paplašina apziņu. Patiesi, šie tēlnieki palīdz apziņai aptvert kosmiskos likumus.”[5] Vārds „tēlnieks” vislabāk iederas, runājot par Kosmiskās evolūcijas jaunradi, kurā sava neaizvietojama loma ir evolūcijas impulsu ugunīgajai enerģijai.

Bet kas ir šie tēlnieki? Neapšaubāmi, tie ir augsti gari, kuri visās Visuma telpās pilda savu kosmisko misiju.

 

2. Kosmiskās evolūcijas vēstneši

 

Kosmiskie tēlnieki, augstie Gari – kosmiskie Hierarhi – piedalās kosmiskajā jaunradē un ir cieši saistīti ar šīs jaunrades enerģētiskajiem evolūcijas impulsiem.

„Kas cilvēcei atnesīs šo dzīvības impulsu? Kas dos smalko enerģiju izpratni? Vienīgi gars, kuram piemīt dzīvības impulss. Ir jāmeklē nevis apstiprinātā fiziskā impulsā, bet gan tiecībā esošajā neredzamajā Ugunī, ko ieelpo dzīvība. Tā jutīgais ugunīgais Agni joga gars atnes cilvēcei dzīvības impulsu. Tāpēc Mēs ar cieņu izturamies pret ugunīgo impulsu jutīgumu. Tā dzīvības impulss Mums atnes noslēgumu – dzīvības impulss, kurš piemīt Kosmiskajam Saprātam un ar kuru ir piesātināta Kosmiskā Apziņa. Tā Mēs dzīvojam saskaņā ar ugunīgo principu.”[6]

Šeit parādās jauns personāžs – Agni jogs –, uz kura pleciem gulstas uzdevums nodot cilvēkiem to, kas radies līdz ar kosmisko impulsu. Var dažādi izprast Agni joga nozīmi Kosmiskajā evolūcijā, taču viņa galvenais uzdevums ir nodot cilvēcei zināšanas. Agni jogs dzīvo uz Zemes. Tieši viņa dzīves vieta arī nosaka viņa uzdevumus. Starp zināšanām, kuras nes impulss, un cilvēkiem ir milzīga starpība gan apziņas līmenī, gan to pasauļu dimensiju pakāpēs un īpatnībās, kurās mīt Augstākās pasaules pārstāvji un paši cilvēki, gan valodas atšķirībās un formulējumu izpratnē, gan daudzās citās lietās.

Lai nodibinātu kontaktu starp vieniem un otriem, ir nepieciešams „koeficients”, kas savienotu sevī divas pasaules – Augstāko un zemāko. Agni jogs kļūst par tiltu starp Augstāko un zemāko, bez kura nebūtu iespējams uztvert kosmiskos impulsus. Agni jogs ir viens no vārdiem, kurā tiek dēvēti šādi starpnieki starp pasaulēm. Vispārīgāks šādu radītāju apzīmējums ir Kosmiskās evolūcijas vēstneši. Būdami Zemes iedzīvotāji, Vēstneši bija cieši saistīti ar Augstāko pasauļu pārstāvjiem, kuriem laiku pa laikam bija sakari ar Zemi un kurus sauca par gudrajiem, Mahātmām vai Skolotājiem ar lielo burtu.

XX gadsimts daudzējādā ziņā bija lūzuma gadsimts. Milzīgajās Visuma telpās sākās kosmiskā pārkārtošanās, un planēta Zeme nonāca šīs pārkārtošanās orbītā. Vairāku iepriekšējo gadsimtu gaitā gatavotās pārmaiņas lika sevi manīt ar jaunu spēku. Enerģētiskos evolūcijas impulsus, kurus sūta Augstākās pasaules, bija nepieciešams īstenot Zemes apstākļos. Runa bija par apziņas nomaiņu. Zināms, ka līdz tam bija trīs domāšanas veidi – mitoloģiskais, reliģiskais un zinātniskais. Šie apziņas vai domāšanas veidi cits citu nomainīja evolūcijas impulsu ietekmē. XX gadsimtā veidojās Kosmiskās realitātes filozofija. To var aplūkot kā enerģētisko evolūcijas impulsu, kas nāk no Augstākā. Tajā bija iekļautas zināšanas par Visumu, par dažāda matērijas stāvokļa pasauļu sarežģīto uzbūvi, par jauno zinātni un daudz ko citu, kas pierādīja nepieciešamību mainīt apziņu, kura Kosmiskās realitātes filozofijā gluži taisnīgi nosaukta par kosmisko apziņu. Dzīvajā Ētikā bija jaunas pieejas zinātnei un tika parādīts, ka nepieciešams sintezēt metazinātni ar empīrisko eksperimentālo zinātni.

Jebkuram impulsam, kas tiek sūtīts no Kosmosa uz Zemi, ir jāiziet caur cilvēku, kurš savu īpašību iespēju robežās spēs iemiesot enerģētiskā impulsa zināšanas uz planētas un sniegs Augstākā doto zināšanu jēgas skaidrojumu. Citiem vārdiem sakot, tas ir Augstākā iesakņošanas process zemākajā. Daudzi, protams, nezina, ka Kosmiskās evolūcijas Vēstneši XX gadsimtā bija Nikolajs un Helēna Rērihi, ar kuru pūliņiem un centieniem kosmiskās evolūcijas impulss tika iesakņots mūsu planētas kultūrā. Dzīvās Ētikas pirmajā grāmatā bija epigrāfs: „Jaunajai Krievijai Mana pirmā vēsts.” Un pats impulsa teksts, kuru uztvēra Helēna Rēriha, bija krievu valodā.

Pēc pirmajām grāmatām iznāca „Vienkopa”, kuru Rērihi 1926. gadā atveda uz Padomju Savienību. Šī grāmata – brīdinājums pirms staļiniskā totalitāra režīma rašanās – bija otra uzmanības zīme Krievijai no enerģētiskā evolūcijas impulsa puses. Taču publicēt šo grāmatu Rērihiem neļāva.

Trešā uzmanības zīme Krievijai bija brīdinājums par Vācijas uzbrukumu 1941. gada jūnijā. Šo brīdinājumu valsts vadība nepieņēma.

Rērihi bija divi augsti gari. Nikolajs Rērihs bija izcils gleznotājs. Māksla, ar kuru viņš visu mūžu nopietni nodarbojās, saistīja viņu ar Augstāko, caur kuru viņš pievērsās kosmiskās evolūcijas impulsa uztveršanai un izpratnei. Kā mākslinieks viņš redzēja vairāk un dziļāk nekā parastie cilvēki. Viņa gleznas par pagātni un pravietiskās nākotnes ainas bija šāda redzējuma rezultāts. Kad mēs aplūkojam šīs gleznas – to detaļas un patiesumu, rodas iespaids, ka viņš tās gleznojis no dabas. Un tas patiesi tā ir. Viņš redzēja lietu dabu visās detaļās un noskaņās. Viņa vēsturiskās esejas bija pilnīgi reālas. Gan gleznas, gan esejas visā krāšņumā atainoja pagātnes dzīvi. Viņa gleznām piemita vēl viena īpatnība. To enerģētika bija augstāka, nekā apkārtējā blīvās pasaules enerģētika. Viņam bija zināmi atklāsmes uzplaiksnījumi un smalka intuīcija, kuras ieteikumus viņš nekļūdīgi pārvaldīja. Viņa daiļradē mēs redzam jūtziņas izpausmes, kuru Dzīvā Ētika uzskata par gara pilnības augstāko izpausmi.

Vēl gadsimta sākumā Rērihs uzgleznoja trīs noslēpumainas gleznas, kuras viņa laikabiedri vērtēja dažādi. Taču neviens no viņiem (un viņu vidū bija ievērojami mākslinieki) netika pietuvojies šo gleznu atminējumam. Un tikai daudzus gadus vēlāk kļuva skaidrs, ka tajās attēloti svarīgākie viņa dzīves mirkļi. Jāpiebilst, ka visi trīs mirkļi bija cieši saistīti ar viņa kā Kosmiskās evolūcijas Vēstneša darbību. Tajās mita kosmiskā impulsa gars, no tām dvesmoja kosmiskā Bezrobežība. „Eņģeļu Dārguma” priekšplānā bija attēlots meteorīts jeb „Akmens” – kā to vēlāk nosauca. Šis akmens un ugunīgā augsto vibrāciju enerģētika palīdzēja īstenot idejas, kuras nesa XX gadsimta kosmiskais impulss.

 

 

N.Rērihs. Eņģeļu dārgums. 1905.

 

Gleznā „Augstie Valdoņi” («Владыки нездешние») mēs redzam cilvēkus tumšos savādos tērpos. Šī glezna tāpat kā „Eņģeļu Dārgums” bija simboliska un vēstīja par kosmiskajiem Skolotājiem un viņu atrašanās vietu.

 

 

N.Rērihs. Augstie Valdoņi. 1907.

 

Visbeidzot, trešā glezna „Baložu Grāmata” liecināja par noslēpumainu grāmatu, kas nokritusi no debesīm un kura satur zināšanas par Pasaules uzbūvi. Nav nekādu šaubu, ka pēdējā glezna ir Kosmiskās realitātes filozofijas jeb Dzīvās Ētikas simbols.

 

 

N.Rērihs. Baložu grāmata. 1922.

 

Meteorīts no Oriona zvaigznāja, kosmiskie Hierarhi jeb Skolotāji un Dzīvajā Ētikā ietvertā zināšanu sistēma – tas viss izpaudīsies XX gadsimta 20. un 30. gados un atgādinās planētas Zeme cilvēcei, uz kā turas kosmiskais impulss, kas nosaka nākamo mūsu planētas evolūcijas posmu.

Šiem trim momentiem, kurus XX gadsimta sākumā Nikolajs Rērihs attēloja savās simboliskajās gleznās, bija tiešs sakars ar to Augstāko, kas Kosmiskajā evolūcijā ved zemāko. Meteorīts, kas nācis no mums nezināmā Kosmosa dzīlēm, kosmiskie Hierarhi un Kosmiskās realitātes filozofija – tās visas ir enerģētiskā evolūcijas impulsa daļas, kas sūtītas mūsu planētas Zeme blīvajā pasaulē, lai virzītu to uz priekšu. Rērihu pāris, būdami Kosmiskās evolūcijas Vēstneši, savā Zemes jaunradē ar šiem momentiem bija cieši saistīti.

Helēnas Rērihas misija bija nodot cilvēkiem Dzīvo Ētiku jeb evolūcijas impulsu, kura mērķis ir ieviest uz Zemes jaunu kosmisko apziņu. Tas, ka šai jaunradei bija izraudzīta tieši Helēna Rēriha, liecina par viņas ārkārtīgi lielo garīgo apdāvinātību. „Augstie Valdoņi” jeb Skolotāji viņas attīstībai sekoja jau kopš bērnības. Jau tolaik viņa redzēja viedus sapņus par savu nākotni. Viņa redzēja arī ainas no savām iepriekšējam dzīvēm. Viņai piemita ļoti smalka intuīcija, viņa bija gaišredzīga un gaišdzirdīga. Viņa bija apveltīta ar augstas pakāpes jūtziņu un ieskicēja ainas, kuras viņai laiku pa laikam radās. Kad es strādāju Indijā ar Rērihu mantojumu, atradu veselu rulli ar piegrieztnēm, kuru otrā pusē šādi zīmējumi bija iemūžināti.

Helēnai Rērihai bija augsts intelekts un laika gaitā viņa izveidojās par izcilu filozofi. Viņa cieši sadarbojās ar savu Skolotāju, kā rezultātā tapa Dzīvās Ētikas grāmatas. Impulsa informācija nāca tieši no Skolotāja. Ar laiku tā kļuva arvien sarežģītāka, tāpēc procesā, kas saistīts ar evolūcijas impulsu, bija nepieciešams pastiprināt to enerģētiku, kāda bija Zemes sievietei Helēnai Rērihai. Dzīvās Ētikas impulss cēlās arvien augstāk, un bija nepieciešams arī Helēnas Rērihas enerģētiku transformēt augstāk. Šī transformācija bija ārkārtīgi grūta un vairāk līdzinājās eksperimentam nekā ierastajai Skolotāju darbībai. Par eksperimenta grūtībām Helēnai Rērihai tika ziņots. Taču tas viņu neatturēja. Viņa labi saprata, ka šāda transformācija paaugstinās viņas pašas spēju izprast Dzīvo Ētiku kā impulsu. Viņa zināja arī to, ka Vēstneša, proti, starpnieka enerģētikas izmaiņas dos iespēju arī pašai planētai uzņemt tādu impulsu un līdz ar to iespēju paplašināt apziņu un pāriet jaunā kosmiskā līmenī.

Helēnas Rērihas enerģētikā izmaiņas sākās, kad Rērihi 1923. gadā ieradās Indijā, un turpinājās Centrālāzijas ekspedīcijas maršrutā. Turklāt Helēnai Rērihai bija jāveic liels un sarežģīts darbs – Skolotāja doto informāciju jāsakārto noteiktā sistēmā. Šo darbu Helēna Rēriha paveica spīdoši. Rezultātā, sākot ar 1920. gadiem, iznāca evolūcijas impulsa grāmatas, kas satur jaunu zinātnisku metodoloģiju un jaunu izziņas sistēmu, kurai bija jākļūst par planētas Zeme kosmiskās apziņas pamatu. Helēnas Rērihas publicētās grāmatas saucās šādi:

1. Aicinājums.

2. Apskaidrība.

3. Vienkopa.

4. Agni Joga.

5. Bezrobežība (2 sēj.).

6. Hierarhija.

7. Sirds.

8. Ugunīgā Pasaule (3 sēj.).

9. Aum.

10. Brālība.

11. Pārpasaulīgais (2 sēj.).

Grāmatās bija sniegtas galvenās ar kosmisko evolūciju un Zemes cilvēces jauno kosmisko apziņu saistītās problēmas. Tajās bija kārtējā Augstākā mācība un Zemes evolūcijas perspektīvas nākotnē. Vienlaikus gan Helēnai Rērihai, gan Nikolajam Rēriham bija jāveic vairākas evolucionāras darbības, kas saistītas ar evolūcijas impulsā esošajām zināšanām. Un šajās darbībās vai, drīzāk, jaunradē, milzīga nozīme bija Centrālāzijas ekspedīcijai, kura tāpat kā pati Mācība vēl nav pienācīgi novērtēta.

 

3. Magnētu ielikšana

Nedaudz apsteidzot, jāsaka, ka šī ekspedīcija bija Augstākā impulsa rezultāts un tā ielika mūsu planētas nākotnes pamatus. To uzraudzīja Skolotāji – Kosmiskie Hierarhi –, kuri ir tieši saistīti ar Kosmiskās evolūcijas procesu uz Zemes.

1923. gadā Dardžīlingā, Indijā, notika Rērihu tikšanās ar Skolotāju, kuras laikā tika izlemts jautājums par ekspedīciju, tās maršrutu, mērķiem un dalībnieku darbību.

Par tās galvenajiem dalībniekiem tika noteikti trīs Rērihi – Nikolajs, Helēna un viņu vecākais dēls Jurijs, kurš uz to laiku bija pabeidzis savu orientālista izglītību.

Pati svarīgākā Rērihu darbība maršrutā bija tā sauktā magnētu ielikšana. Dzīvajā Ētikā aprakstītais magnēts ir enerģētiski telpiska struktūra, kas nebūt nav līdzīga mums zināmajam magnētam. Šādas struktūras veidošanai bija nepieciešama enerģētika, kuras kvalitāte pārsniedz parasto. Ekspedīcijā bija trīs nepieciešamās enerģētikas avoti. Noslēpumainajam meteorītam no Oriona zvaigznāja piemita augstu vibrāciju enerģētika, ko dēvē par „A” enerģētiku. Šo kosmiskās enerģijas veidu Rērihi izmantoja sarežģītajā magnētu ielikšanas procesā.

Otrs enerģijas veids mums ir pazīstamāks. Runa ir par augsto ugunīgo kosmisko enerģiju, kāda bija Helēnai Rērihai. Neilgi pirms ekspedīcijas vairāki Skolotāji izmainīja Helēnas Rērihas enerģētiku uz augstāku, jo tas bija nepieciešams kosmiskajai jaunradei, kuru Rērihi veica maršrutā. Šīs enerģijas vērtība bija ne tikai tās atbilstība evolūcijas impulsa enerģētikai, tā daudzkārt palielināja tās īpašnieka spēju izprast informāciju, kas uz Zemi nāca no Augstākajām pasaulēm.

Un beidzot, Nikolaja Rēriha enerģētika, kura piemita arī viņa mākslasdarbiem. Ekspedīcijas maršrutā viņš radīja trīs slavenās sērijas – „Viņa zeme”, „Austrumu karogi” un „Maitreija”. Atliek saprast, kāpēc Rērihs šīs gleznas radīja ekspedīcijas maršrutā. Jo daudzas gleznas viņš uzgleznoja pēc ekspedīcijas. Tam kalpoja maršrutā tapušie uzmetumi un skices.

Tad kāpēc gleznu sērijas tika uzgleznotas grūtajā un sarežģītajā ekspedīcijas maršrutā?

 Pirms daudziem gadsimtiem maršruta takas un ceļus šķērsoja tirdzniecības ceļi. Pa tiem gāja dažādu ticību svētceļnieki, plūda klejotāju viļņi, šķēpiem un zobeniem mirdzot, traucās dažādu rasu un tautību iekarotāji. Viņi visi ekspedīcijas maršrutā atstāja savas enerģētiskās pēdas. Šeit bija gājuši zinātkāri un izglītoti ceļotāji, kuri pēctečiem bija atstājuši savas unikālās grāmatas. Dažādos virzienos devušies Skolotāji un viedie ar slepeniem nodomiem un kosmiskām misijām. Šajos novados bijuši arī Kosmiskās evolūcijas Vēstneši, kas pildīja grūtus un sarežģītus Augstāko un zemāko pasauļu savienošanas uzdevumus, nesot sevī šīs pasaules. Pa šiem ceļiem devušies dažādu mācību sludinātāji, nesot cilvēkiem garīgu apskaidrību un cerību uz labāku dzīvi. Un tikai šādā telpā dižais un smalkais mākslinieks Rērihs varēja iedziļināties pagātnē, kas atdzīvojās viņa ceļā, un sajust tās kosmisko gudrību un Bezrobežības mūžību. Šeit, šajā maršrutā, brīnumaini saplūda laiks un telpa, kosmiskas atklāsmes un zemes tiekšanās uz nezināmo un noslēpumaino. Šajā brīnumainajā sintēzē, ko veido pagātne un nākotne, kosmiskais un Zemes, garīgais un blīvi materiālais, Rērihā – māksliniekā un zinātniekā – veidojās metavēstures smalki enerģētiskā zeltītā aura, kas caurauž viņa gleznas. Pagātni viņš redzēja tik skaidri un precīzi, ka noteica, kas no šīs pagātnes apaugļos nākotni un piesātinās to ar vajadzīgo enerģētiku. Viņa maršrutā radītajām gleznām piemita augstāka enerģētika nekā tām, kuras viņš gleznoja citās vietās. To veicināja vēl viens apstāklis. Ekspedīcija devās caur dziļas senatnes vietām, kur vēl bija jūtamas Kosmiskās evolūcijas Vēstnešu pirms gadu tūkstošiem ielikto magnētu pēdas. Viņš juta unikālo pārmantojamību no senatnes līdz tagadnei, ieraudzīja unikālos Kosmiskās evolūcijas procesus un tās augsto jaunradi.

Magnētu ielikšana, kuru Rērihi veica vislabvēlīgākajos enerģētiskajos apstākļos, noritēja veiksmīgi, un planētas nākotnes kultūras enerģētiskie lauki ar visām šīs kultūras īpatnībām jau liecināja par vēsturisko pamatu. Magnētu ielikšana nodrošināja planētas nonākšanu augstākā kosmiskās paplašinātās apziņas līmenī. Tādas apziņas līmenī, kādu uz Zemi atnesa evolūcijas impulss. Par magnētu ielikšanu var rakstīt vēl daudz. Taču šā procesa galvenā jēga tika noformulēta Dzīvās Ētikas impulsā. Magnēts telpas idejas transformē darbībā. Kādā veidā noris šis sarežģītais process, pagaidām nav zināms. Taču Zemes vēsturē zināms ne mazums magnētu likšanas rezultātu. Vēstnešu jaunrade Centrālāzijas ekspedīcijas maršrutā acīm redzami ir bijusi kosmiskas dabas un tā bija ārkārtīgi nozīmīga mūsu planētas evolūcijā.

Rodas jautājums, kad un kurās valstīs Rērihi ielika brīnišķīgos magnētus, kas nosaka Zemes cilvēces nākamo likteni, tās apziņu un kultūras jauno jēgu un jauno pamatu. Zemes, kas iekļāvās ekspedīcijas maršrutā, kļūs par Zemes jaunā ģeogrāfiskā veidola pamatu. Maršruts sākās Sikimā, kur pirms kāda laika mita Skolotāji. Tad turpinājās Indijā, augstas kultūras zemē, kura veidojusies no sirmas senatnes un visu vērtīgo ir atnesusi līdz mūsdienām. Pēc Indijas bija Ķīnas Siņdzjana, kur ekspedīcijas locekļiem radās lielas nepatikšanas. Pēc palīdzības bija jāvēršas padomju konsulātā Urumčā. Palīdzība tika sniegta, un ekspedīcija devās tālāk, šķērsoja Padomju Savienības robežu un sasniedza Maskavu. Taču Maskavā Rērihi savu mērķi nesasniedza. Pēc tam viņi, pārbraukuši gandrīz visu valsti, sasniedza Altaju, kur uzturējās aptuveni mēnesi. Nākamā valsts bija Mongolija, un pēc tam ekspedīcija iegāja Tibetā. Tur tā tika arestēta un vissmagākajos apstākļos pavadīja ziemu Čantangas plato, kur gāja bojā viņu karavāna. Tuvojoties 1928. gada pavasarim, viņi izrāvās no tibetiešu gūsta un pāri Transhimalajiem atkal iegāja Sikimā, apmetot uz planētas Zeme noslēpumainu sava maršruta apli. Mums nav precīzi zināms, kur tieši viņi ielika savus augsti enerģētiskos magnētus, taču varam izdarīt dažus pieņēmumus. Evolucionārā jaunrade izietās valstis ir sasaistījusi vienotā gredzenā. Katrā no šīm valstīm bija pamats ielikt augsti enerģētiskas struktūras un līdz ar to arī izmaiņas pašas valsts enerģētikā. Par to, ka magnēts tika ielikts Maskavā, liecina gleznu sērijas „Maitreija” nodošana Maskavai. Mēs zinām, ka Mongolijai Nikolajs Rērihs uzdāvināja gleznu „Dižais Jātnieks”. Tātad gan vienā, gan otrā valstī tika atstātas nākotnes augstās enerģētikas zīmes.

Attiecībā uz pārējām valstīm šajā ziņā vēl ir veicami nopietni pētījumi.

 

4. Kosmiskās jaunrades noslēgums

Pēc Centrālāzijas ekspedīcijas Himalajos, Kulu ielejā, kur apmetās Rērihi, viņi izveidoja Himalaju pētniecības institūtu „Urusvati”, kas nozīmē „Rīta zvaigznes gaisma”. Visi četri aktīvi piedalījās Institūta darbā. Tas nebija vienkārši kārtējais Institūts Himalajos, tā bija unikāla iestāde, kas strādāja saskaņā ar jaunās zinātnes principiem, kuras izziņas teoriju mēs atrodam Dzīvās Ētikas evolucionārajā impulsā. Šīs teorijas pamatā ir kosmiskā apziņa, no kuras viedokļa ir izskatāmas visas zinātniskās problēmas un veicami zinātniskie pētījumi. Šis Institūts bija pirmais tās jaunās zinātnes grauds, kurai uz Zemes bija jākļūst par kosmiskās jaunrades pamatu. Īsā laikā institūts kļuva par starptautisku iestādi, ar kuru sāka sadarboties planētas ievērojamākie zinātnieki, tādi kā A.Einšteins, N.Vavilovs, S.Radhakrišnans, Ramans, Suniti Kumars Čaterdži un daudzi citi. Īsajā savas pastāvēšanas laikā institūts veica vairākas pētnieciskas ekspedīcijas Himalajos, izdeva unikālus zinātniskus žurnālus, kuros bija publicēti raksti, kas raisīja interesi visas planētas zinātniskajā pasaulē. Taču „Urusvati” liktenis nebija visai labvēlīgs. Pasaules ekonomiskajā krīzē 1929.-1933. gadā Institūts netika finansēts. Otrais Pasaules karš, kurš sākās drīz vien pēc tam, sarāva daudzus ar zinātniekiem izveidojušos starptautiskos sakarus.

Pēc Nikolaja Rēriha aiziešanas no dzīves 1947. gadā un pēc Helēnas Rērihas aiziešanas no dzīves 1955. gadā, kā arī Jurija Rēriha – 1960. gadā, bija neiespējami tuvākajā laikā atjaunot „Urusvati”. Ēkas tika iekonservētas, bagātīgās kolekcijas netika pētītas. Svjatoslava Rēriha mēģinājums 1970. gadā piesaistīt darbam Kulu padomju zinātniekus neguva panākumus. Līdz pat šim laikam nekas nav mainījies.

Divdesmit gadus ilgā izcilo krievu radošo darbinieku klātbūtne Indijā nebija nejauša. Abām valstīm sirmā senatnē ir kopējas kultūras saknes, un šī kopība liek sevi just arī mūsdienās.

Rērihi Indijā atstāja unikālu Krievijas mantojumu, kura pamatā ir kosmiskās evolūcijas enerģētiskais impulss. Tas nav vienkārši mantojums, tās ir zināšanas par mūsu evolūciju tās reālajā nozīmē.

Rēriha Pakts bija vēl viens gan ar Rērihu jaunradi, gan ar Kosmiskās evolūcijas impulsu saistīts notikums.

Kari, kari... Sākušies vēl sirmā senatnē un savus nāvējošos viļņus atvēluši līdz mūsdienām. Un jo tālāk, jo sliktāk. XX gadsimts atnesa pasaules mēroga karus ar masu iznīcināšanas ieročiem, kas iznīcina miljoniem mierīgo iedzīvotāju un sagrauj pašas kultūras saknes – gan garīgās, gan materiālās. Šādi kari atsvieda cilvēci tālu atpakaļ, kavējot tās evolucionāro attīstību. Tādus karus planēta nepazina ne senatnē, ne Viduslaikos.

Karu iznīdēšana un stabila miera izveidošana – lūk, par ko gadsimtu gaitā runāja un uz ko tiecās Skolotāji – Kosmiskie Hierarhi.

Pirmais Pasaules karš vēl nebija beidzies, kad sāka veidoties Otrais Pasaules karš. Rērihs sajuta tā baiso tuvošanos jau 1930. gadu sākumā. No šā brīža viņš sāk gleznu sēriju, kas it kā turpina viņa pravietiskās gleznas, kuras tapa Pirmā Pasaules kara priekšvakarā. Nikolajs Rērihs brīdināja, kas tuvā nākotnē gaida planētu.

Helēna Rēriha rakstīja vēstules ASV prezidentam Rūzveltam, kurās uzstājīgi aicināja veidot ciešāku sadarbību ar Krieviju. Taču neviens tam nepievērsa uzmanību. Dimdēja balles, restorāni bija pārpildīti, tika organizētas pieņemšanas, lai baudītu tikšanos ar lieliem cilvēkiem, pilsētu laukumos uzvaroši dārdēja pūtēju orķestri. Viss liecināja par neapturamu tieksmi nodoties priekiem, baudai un vieglai jautrai dzīvei. Apturēt Otro Pasaules karu, kura beigas būs šausmīgas un cietsirdīgas – divu Japānas pilsētu Hirosimas un Nagasaki iznīcināšana ar atombumbām –, nevarēja pat Kosmiskie Hierarhi.

Taču glābt kultūru vēl bija iespējams. Kosmiskās evolūcijas Vēstneši Nikolajs Rērihs un Helēna Rēriha izstrādāja svarīgu juridisku dokumentu par kultūras un vēstures vērtību un iestāžu aizsardzību gan kara laikā, gan miera apstākļos. Dokuments tika nosaukts par Rēriha Paktu. Un šajā sakarā tika pacelts Kosmisko Skolotāju simbols – Miera Karogs. Paktu atbalstīja ASV prezidents Franklins Rūzvelts un to parakstīja daudzas Latīņamerikas valstis. Diemžēl daudzas Eiropas valstis un arī Padomju Savienība to darīt atteicās. Planēta Otrajā Pasaules karā nonāca bez šīs vienošanās, kā arī bez apziņas, ka kultūra ir jāaizsargā. Rezultāts bija graujošs. Neviens no iepriekšējiem kariem nav nesis tādu kultūras mantojuma sagrāvi kā Otrais Pasaules karš.

Jau pēc kara, 1954. gadā, ANO pieņēma Hāgas konvenciju, kuras pamatā bija Rēriha Pakts. Tajā pašā laikā dokumentā tika ieviestas dažas korektīvas – tika izņemts punkts par kultūras mantojuma un iestāžu aizsardzību miera laikā. Padomju Savienība šo dokumentu parakstīja.

Jāatzīmē, ka dokumenta apziņa par kultūras aizsardzību izrādījās vāja. Kaujas pēc Otrā pasaules kara sagrāva daudzas kultūras un vēstures vērtības. Sagrauti vēstures un kultūras pieminekļi Dienvidslāvijā, gājis bojā unikāls muzejs Groznijā, Čečenijā. Karadarbības laikā tika uzspridzināti un nodedzināti brīnumaini un unikāli torņi, kas piederēja čečenu dzimtām. Irākā tika sagrauts un izlaupīts muzejs, kurā glabājās Senās Divupes kultūru eksponāti. Notika uzbrukums arī Kairas nacionālajam muzejam, kas veltīts Senās Ēģiptes kultūrai, taču to nosargāja brīvprātīgie. Uz visas planētas Zeme gan kara laikā, gan miera apstākļos barbari sagrauj un iznīcina vērtīgus kultūras objektus. Krievija nav izņēmums. Nesapratne par to, kas ir garīgā un materiālā kultūra, tumsonība un alkatība iznīcināja senos dievnamus, pilis, muižas un daudz ko citu, kas veido kultūras mantojumu visplašākajā šā vārda nozīmē. Kopā ar mantojumu iet bojā enerģētika, kas uzkrājusies un uzslāņojusies daudzu gadsimtu gaitā. Šīs unikālās enerģētikas iznīcināšana novājina tautas garīgo pamatu un paver platu ceļu cietsirdībai un tumsonībai. Kāds var teikt, ka gan Jaunās zinātnes Institūts Kulu, gan Rēriha Pakts, kas guvuši pasaules nozīmi, cieta neveiksmi un jau ir pagātne. Ar Kosmiskās evolūcijas impulsiem tā nenotiek. Agri vai vēlu jau radītais un enerģētiski noturīgais izpaudīsies un iedvesīs jaunu dzīvību tam, ko paveica Vēstneši, dižie mūsu tautieši. Paies sliktākie laiki (ne jau paši, protams), atdzims „Urusvati” institūts Indijā, sabiedrība kopīgi ar valsts valdošajām aprindām aizsargās kultūras mantojumu, kas, ja to pareizi izmantos, sniegs valstij jaunu kosmiskās realitātes apziņu. Kosmiskās evolūcijas iesētie un Vēstnešu no visādām nelaimēm un, iespējams, pat no iznīcināšanas rūpīgi saudzētie graudi, protams, izaugs un nesīs planētai nepieciešamos augļus, bez kuriem nedz jaunā kosmiskā apziņa, nedz arī pats cilvēks – „garīgais cilvēks” – nevarēs izveidoties, lai pilnībā ekipēts varētu pievērsties kosmiskajai jaunradei.

Rērihi sāka un sekmīgi pabeidza savu misiju XX gadsimtā. Mums, XXI gadsimta pārstāvjiem, lemts turpināt viņu kosmisko lietu. Nikolajs un Helēna Rērihi izstrādāja svarīgāko kosmiskās apziņas tēmu, balstoties uz Dzīvās Ētikas enerģētisko evolūcijas impulsu. Viņi sagatavoja visu, lai uz planētas Zeme saskaņā ar kosmisko likumu cilvēces apziņa pārietu savā augstākajā – kosmiskās apziņas fāzē. Mūsu planētas augsnē viņi iedēstīja vērtīgo kosmiskās domas graudu. Viņu ielikto magnētu enerģētika domu pārvērtīs darbībā. Īstenot šo darbību ir lemts mums – mūsu tautiešu lielā darba turpinātājiem. Tad lai nenobīstamies aklajā pirmsausmas ceļā mūsu blīvajā mazdimensiju pasaulē, ko dēvē par planētu Zeme.

Dižā krievu dzejniece A.Ahmatova, kurai bija traģisks liktenis, reiz uzrakstīja šādas rindas:

„Mūsu pulksteņi sit vīrišķības stundu,

mūs vīrišķība nepametīs vairs.”[7].

Lai tā būtu.

u

 


[1] Hierarhija, 93.

[2] Bezrobežība, 845.

[3] Bezrobežība, 750.

[4] Bezrobežība, 357.

[5] Bezrobežība, 390.

[6] Bezrobežība, 838.

[7] A.Ahmatova. Vīrišķība (1942).