2010. gada konference

L.Šapošņikova

Rēriha Pakta metavēsturiskā nozīme

 

Лауреат премии Всеевропейской федерации по сохранению культурного наследия Europa Nostra Генеральный директор Музея имени Н.К.Рериха, заслуженный деятель искусств Российской Федерации Людмила Васильевна Шапошникова

 

 

 

Rēriha Pakts bija svarīgākā evolucionārā darbība, kura apvienoja metavēsturisko un vēsturisko procesu, kas vērsts mūsu planētas kultūras aizsardzībai un nostiprināšanai.

Jāatzīmē, ka šāda pakta ideju N.Rērihs piedāvāja vēl pirms Pirmā Pasaules kara. Šāda pakta nepieciešamību N.Rērihs intuitīvi juta vēl pirms tas kļuva par viņa planetāro misiju.

Pagājušā gadsimta 1930. gados, dažus gadus pirms Otrā Pasaules kara, radās kustība, kuru vainagoja Pakts, kas tika nosaukts par Rēriha Paktu. Tas bija juridisks dokuments, kura mērķis bija aizsargāt planētas kultūras mantojumu gan miera, gan kara laikā. Paktu atbalstīja daudzas Amerikas valstis un ASV prezidents Franklins Rūzvelts. Diemžēl Padomju Savienība Paktu neparakstīja. Ar to arī varētu beigt šā Pakta juridisko analīzi, tā pretkara ievirzi un vēsturi. Taču pats Pakts savā būtībā bija dziļāks un interesantāks, nekā vienkārši dokuments kultūras mantojuma aizsardzībai. Rēriha Pakts bija saistīts ar trim momentiem, kuru būtības izpratne mums paver vēl vienu Pakta nozīmi, kas nav mazāk svarīga, un, iespējams, ir pati svarīgākā. Šie trīs momenti bija Helēnas Rērihas vēstules Franklinam Rūzveltam, Nikolaja Rēriha pravietiskā gleznu sērija un Miera Karogs – šā Pakta simbols ar dziļu evolucionāru nozīmi.

Mēs zinām, ka šajos gados (1935–1936) Helēna Rēriha ASV prezidentam rakstīja vairākas unikālas vēstules. Tajās tika sniegta spīdoša starptautiskās situācijas analīze. Īpašu uzmanību Helēna Rēriha pievērsa Krievijai un pierādīja nepieciešamību esošajā situācijā veidot ASV un Krievijas savienību.

Grūti teikt, kā Rūzvelts uztvēra šīs vēstules, mūsu arhīvā uz tām viņa atbildes nav. Iespējams, tās atrodas citā vietā, un kādreiz par to uzzināsim. Varam pieņemt, ka šīs vēstules kaut kādā mērā ietekmēja kara laikā noslēgto savienību starp ASV ar Krieviju.

 

Картина Н.К.Рериха «Цветы Тимура». 1931

 

 

 

Картина Н.К.Рериха «Армагеддон». 1936

 

 

 

Картина Н.К.Рериха «Армагеддон». 1940

 

 

 

Картина Н.К.Рериха «Богатыри проснулись». 1940

Gandrīz tajā pašā laikā N.Rērihs sāk gleznot savu pravietisko pirmskara sēriju. 1931. gadā viņš uzglezno „Timura ziedus”. Mēs redzam kalnu ainavu, torni, kurā deg signāluguns, kas brīdina par kara draudiem, kā arī jātnieku kaujas bruņās, kurš seglo zirgu. Šajā gleznā viss ir skaidrs. Un lai gan tā attiecas uz pilnīgi citu laikmetu, tā mūsu laikabiedriem tomēr simboliski atgādina par draudošajām briesmām.

Nākamo gleznu – „Armagedons” – Rērihs uzgleznoja 1936. gadā, un tas, kas tajā attēlots, tieši liecina par nākamajiem notikumiem. Liesmu apņemta pilsēta un cilvēki, kas to pamet. Viss, kas pēc tam notiks Eiropā, izskatīsies tieši tāpat: sabombardētas degošas pilsētas un bēgļu straumes, kas plūst uz nekurieni.

Картина Н.К.Рериха «Святогор». 1938

 

 

 

Tās bija gleznas–brīdinājums. Taču tām neviens nepievērsa uzmanību. Tuvojās Pasaules karš, taču tam neticēja, visi mierīgi nodarbojās ar savām lietām. Un negaidīti sērijā parādās krievu biļinu spēkavīrs „Svjatogors” (1938). Kāds varoņdarbs viņam būs jāveic, vēl nebija skaidrs.

Kopā ar „Svjatogoru” pravietiskajā sērijā ienāca Krievijas tēma ar vairākām simboliskām gleznām. „Armagedons” (1940). Liesmas un dūmi aizsedz mājokļus, debesīs atspoguļojas koši sarkana uguns atblāzma. Arī Krievijai draudēja Armagedons, un vēl sliktāks nekā pirmais. Ja „Svjatogors” bija apņēmīgs veikt varoņdarbu, tad „Armagedons” bija tiešs norādījums uz karu, kurā neizbēgami tiks ierauta arī Krievija. Īpaši necerēdams, ka viņa brīdinājumi tiks saprasti, Rērihs rada vairākas gleznas par Krievijai draudošo karu. „Vēstnesis no Himalajiem” (1940) norādīja vietu, no kuras nāca brīdinājumi. Pa miglas klātu kalnu ezeru nedrošā laiviņā peld cilvēks. Viņa seja nav saskatāma, viņa apģērbs ir vienkāršs, un laiva ir nedroša.

Картина Н.К.Рериха «Вестник от Гималаев». 1940

 

 

 

Картина Н.К.Рериха «Весть Тирону». 1940

 

Nākamā pēc šīs gleznas ir „Spēkavīri modušies” (1940). Šī glezna tāpat kā vairākas citas šajā sērijā ir simboliska. Milzīgā slepenā alā mostas krievu spēkavīri, tērpti bruņucepurēs un bruņukreklos. Tieši viņi, pēc mākslinieka ieceres, uztvers pirmo triecienu.

Taču no Dzimtenes nāca satraucošas ziņas. Tur neticēja liktenīgajam uzbrukumam. Un Rērihs glezno „Vēsti Tīronam” (1940), kuras pamatā ir leģenda par Tīronu, kurš nenoticēja ziņām par viņam draudošo slepkavību un tāpēc gāja bojā.

Gleznu „Aklais” Rērihs uzgleznoja 1941. gada sākumā. Pa senatnīgas pilsētas ielām skraida cilvēks, kurš nesaprot, kas notiek un kur lai viņš dodas. Tā klimstot, viņš arvien tuvāk un tuvāk nonāk degošiem namiem, no kuriem laužas liesmas un lido dzirksteles.

 

 

Картина Н.К.Рериха «Гесэр-хан». 1941

Un beidzot, unikālā glezna „Geserhans”(1941), kura savā traģiskajā skaistumā ir nomācoša. Visas debesis ir sarkanā liesmojošā krāsā. Nav zināms, vai tā ir daudzo ugunsgrēku atblāzma vai asinssārts saulriets. Uz šī šausminošā fona ir maza un strauja jātnieka figūra. Viņš ir uzvilcis loku, no kura teju teju izlidos bulta, lai paziņotu cilvēkiem par nenovēršami tuvo briesmīgo nelaimi.

Nelaime Dzimteni piemeklēja 1941. gada 22. jūnijā. Tie, kas bija atbildīgi par savu valsti, nekādus brīdinājumus nebija ņēmuši vērā.

 

 

Картина Н.К.Рериха «Победа». 1942

 

 

 

Brīdinājumi, kas nāca no Himalajiem, nebija vienīgie. Viņi neticēja ne oficiālajai informācijai, ne ārējā izlūkdienesta ziņojumiem. Krievijas ārēs sākās smags un mokošs karš. 1942. gads bija pats traģiskākais un zināmā mērā šķita bezcerīgs. Šajā liktenīgajā gadā, kad ienaidnieka armija bija sagrābusi milzīgu PSRS teritoriju, Nikolajs Rērihs glezno divas gleznas, kas noslēdz viņa pravietisko sēriju par 1941.-1945. gada Tēvijas karu. Bet toreiz līdz 1945. gadam vēl bija tālu. Viena glezna bija veltīta Aleksandram Ņevskim. Krievu karavadonis pēc uzvaras Ledus kaujā jāj zirgā pa asiņaino ledu, skumji nokāris galvu. Apkārt guļ nogalinātie krievu karavīri, un viņš jūt milzīgas sirdssāpes par to šausmīgo cenu, kas bija jāsamaksā par uzvaru. Un šī pravietiskā glezna par Krievijas uzvaras cenu Tēvijas karā bija pilnīgi reāla. Taču toreiz, smagajā 1942. gadā, bija grūti noticēt uzvarai.

Un tajā pašā 1942. gadā viņš radīja gleznu, kuru nosauca vienā visaptverošā vārdā „Uzvara”. Uz kalnu ainavas fona krievu spēkavīrs iznīcina ļaunuma un kara pūķi. Šīs precīzās pravietiskās gleznas liecina ne tikai par Rēriha mākslinieka spējām, bet arī par daudz ko citu, kas bija ap viņu un kas viņu saistīja ar kosmiskās evolūcijas procesu.  

Šī evolūcija bija atspoguļota arī Miera Karoga simbolā, kas bija Rēriha Pakta atšķirības zīme. Šis simbols ir daudznozīmīgs. Pats Rērihs to traktēja šādi: pagātne, tagadne un nākotne vienotā mūžības aplī. Trīs laika apļus ietver liels mūžības aplis. Var teikt, ka tas ir Laika simbols. Zināms, ka mūsu blīvās pasaules laiks būtiski atšķiras no laika augsta matērijas stāvokļa pasaulē. Ja mūsu pasaulē laiks ir diferencēts pagātnē, tagadnē un nākotnē, tad augsta matērijas stāvokļa pasaulē šādas diferenciācijas nav, un pagātne, tagadne un nākotne veido vienotu parādību, kas Miera Karoga simbolā attēlota kā nepārtraukts mūžības aplis. Tādējādi blīvās matērijas diferencētais laiks apvienojumā ar augsta stāvokļa matērijas vienoto laiku ir kosmiskās evolūcijas ceļš no zemākā matērijas stāvokļa diferencētā laika uz augstāka stāvokļa matērijas vienoto laiku. Un līdz ar to mēs šajā simbolā, kas mums šķiet ļoti vienkāršs, lasām svarīgāko kosmisko likumu – kosmiskajā evolūcijā Augstākais aiz sevis ved zemāko. Citiem vārdiem sakot, bez augstākās matērijas vadības zemākā matērija kosmiski evolucionēt nespēj. Vienlaikus mēs varam izlasīt arī otru ne mazāk svarīgu kosmisko likumu, proti, katrai parādībai uz Zemes ir divas puses – zemes un debesu jeb kosmiskā puse, kas saistīta ar augstāko matēriju. Šajā gadījumā problēma ir tā, vai mēs saskatām šo otru pusi, vai mēs to jūtam un vai protam šīs puses realitāti izmantot savā izziņā. Cilvēces vēsture šajā ziņā cerīgus piemērus nesniedz.

Visiem trim momentiem, kas saistīti ar XX gadsimta vidus Lielo karu un kosmisko evolūciju, ir viens un tas pats avots, un tas ir jāsaprot, lai nepārvērstu Rēriha Paktu par vienu no daudziem parastiem starptautiskiem dokumentiem. Šis avots visu Helēnas un Nikolaja Rērihu daiļradi, un it īpaši viņu darbību saistībā ar Paktu, padara metavēsturisku. Nikolajs Rērihs planētas Zeme metavēsturisko procesu definēja kā „no vēsturniekiem neatkarīgu vēsturi”.

Metavēsturiskais process ir vāji pētīta vai nemaz nepētīta Zemes vēsturiskā procesa daļa, kas ir šā procesa svarīgākā – garīgā – puse, kura šo procesu sasaista ar augstāko kosmisko matēriju. Tieši metavēsturiskajā procesā īstenojas kosmiskais likums: Augstākais evolūcijā aiz sevis ved zemāko. Šādai vadībai ir nepieciešami skaidri garīgi un materiāli apstākļi. Mēs zinām, ka uz Zemes jau kopš sirmas senatnes atrodas Skolotāju grupa, kas uz kosmiskās evolūcijas kāpnēm atrodas daudz augstāk par mums. Viņu metavēsturiskā jaunrade veido zemes metavēsturisko procesu. Rēriha Pakts ir viens no svarīgākajiem šā metavēsturiskā procesa momentiem. Tieši caur šo Paktu notika reāla Zemes vēsturiskā procesa saziņa ar kosmisko evolūciju.

Skolotāji savas idejas īsteno ar Vēstnešu palīdzību, kuri uz Zemes iemiesojas ar īpašu misiju. Šajā gadījumā tie bija Helēna un Nikolajs Rērihi. Daudziem tagad ir zināms, ka tieši caur Rērihiem viens no Skolotājiem sniedza Kosmiskās Realitātes filozofiju jeb Dzīvo Ētiku. Šajā filozofijā sniegtas zināšanas par pasaules uzbūvi, par kosmisko evolūciju, par jauno kosmisko domāšanu un jauno izziņas sistēmu. Dzīvā Ētika ir ne tikai metavēsturisks avots, bet arī kosmiskās domāšanas pamats, kas darbojas kultūras telpā. Saskaņā ar Dzīvo Ētiku kultūras telpa ir cilvēces kosmiskās evolūcijas pamats.

Zināms, ka Kosmiskās Realitātes filozofija Helēnai Rērihai tika dota paralēli Nikolaja Rēriha darbam pie Pakta. Kultūras un vēstures pieminekļu un to iestāžu aizsardzības Pakts bija tā autoru sadarbības rezultāts ar Skolotājiem un pilnībā pamatojās Kosmiskās Realitātes filozofijas idejās. Tieši Rēriha Paktā bija ietverta radoša iespēja cilvēcei pavirzīties pa kosmiskās evolūcijas pakāpieniem.

Bet kāpēc tieši pieminekļi un to aizsardzība visplašākajā šā vārda nozīmē Paktā tika izvirzīta kā galvenais uzdevums? Kāds tiem sakars ar metavēsturi un kosmisko evolūciju? Atbildēšu – vistiešākais. Kultūras pieminekļi ir pašas kultūras enerģētika. Zināms, ka enerģētika bez matērijas nepastāv. Brīvā stāvoklī tās nav. Un bez enerģētikas nav kustības, nav noteiktu parādību un procesu ne Kosmosā, ne uz Zemes. Jo augstāks matērijas stāvoklis, jo augstāka ir enerģētika. Milzīgi tās krājumi atrodas patiesos mākslasdarbos.

Pēdējā dzīvās ētikas grāmatā mēs lasām: „Tumsas spēki lieliski saprot, cik varenas emanācijas izstaro mākslas priekšmeti. Šādas emanācijas var būt labākais ierocis cīņā pret tumsas uzbrukumiem.

Tumsas spēki tiecas vai nu iznīcināt mākslas priekšmetus, vai vismaz novērst no tiem cilvēces uzmanību. Jāatceras, ka atstumts, cilvēku ievērību zaudējis darinājums nevar izstarot savu labdabīgo enerģiju. Nevar pastāvēt dzīva saikne starp vēsu skatītāju vai klausītāju un savrupu mākslas darbu. Domas pārtapšanai mākslas darbā ir ļoti dziļa jēga, citiem vārdiem sakot, tā kļūst par pievilksmes magnētu un savāc vienkopus enerģiju. Tā ikviens mākslas darbs dzīvo un veicina enerģijas apmaiņu un uzkrāšanos.

Armagedona laikā jūs varat pārliecināties, kāda iedarbība ir mākslas darbiem. Tas ir vesels laikmets – šīs raizes par vērtīgo mākslas darbu likteni. Mūsu krātuvēs ir daudz priekšmetu, kurus cilvēki uzskata par zudušiem. Varbūt daži no tiem tiks atdoti atpakaļ tautām, kuras nav pratušas tos nosargāt.

Mēs esam izglābuši daudzus mākslas darbus. Mēs redzējām, cik viltīgi rīkojās tumšie, lai apgrūtinātu tādus dziedinošus apstākļus. Bet Mēs zinām no visaugtākajām Sfērām, kad jāpalīdz cilvēcei. Smalkajā pasaulē jau sen ir zināms šis norādījums. Mēs neslēpjam steidzami veicamos pasākumus, jo notiekošā Armagedona uzdevums ir demoralizēt visas cilvēces enerģijas. Tā cer tumšie, taču Mēs zinām, ko tiem likt pretī. Tāpēc ievērojiet, kurp vērstas Mūsu rūpes.” [Pārpasaulīgais, 122]

Šis unikālais fragments mums sniedz pietiekami skaidru priekšstatu par visdažādāko mākslasdarbu enerģētiku, kas ir kosmiskās evolūcijas pamats. Tāpēc šīs enerģētikas saglabāšana no sagraušanas un iznīcināšanas ir svarīgākais moments metavēsturiskā procesa veidošanā, kura telpā tad arī īstenojas kosmiskais likums „Evolūcijā augstākais aiz sevis ved zemāko”. Tieši mākslas un arhitektūras enerģētika ir nepieciešamais posms, caur kuru Augstākais ietekmē mūsu evolūciju. Tieši šī enerģētika novada arhitektūras tēlus no augsta stāvokļa matērijas blīvajā pasaulē. Savukārt arhitektūras pieminekļi, kas nonākuši līdz mūsdienām un kuriem piemīt enerģētika un skaistums, ir saikne ar augstākā stāvokļa kosmisko matēriju. Ja šāds arhitektūras mākslasdarbs tiks sagrauts, tad mūsu evolūcijas enerģētikai būs nodarīts būtisks zaudējums, kas uzreiz iespaidos arī kultūras lauka enerģētiku. Un jo vairāk tiek iznīcināts patiesas mākslas un arhitektūras darbu, jo vājāka kļūst kultūras telpa, kurā tumšie nekavējoties ievada savus darinājumus un dažāda veida kiču. Sadarbībā ar Augstāko izstrādātā Rēriha Pakta kosmiskais uzdevums ir planētas Zeme evolucionārās enerģētikas aizsardzība. Cilvēces vēsturē tāda Pakta vēl nebija bijis. Tā rašanos mūsu ēras XX gadsimtā noteica daudzu jaunrades virzienu un pirmām kārtām kosmiskās evolūcijas jaunrades krīze. Izeja no šī ārkārtīgi smagā stāvokļa ir tikai viena – valsts un planētas kultūras lauka enerģētikas nostiprināšana. Rēriha Pakts joprojām ne filozofiskajā, ne garīgajā ziņā nav izprasts. Pienācis laiks saprast tā kosmisko raksturu un izcelsmi. Jo Rēriha Pakts ir ne tikai juridisks dokuments, bet vesela parādība, kas saistīta ar metavēsturisko izziņu un kosmisko evolūciju.

XX gadsimtā PSRS Rēriha Paktu neparakstīja, XXI gadsimtā Krievijā turpinās kultūras un tās pieminekļu graušana, notiek mūsu evolucionārās enerģētikas iznīcināšana. Vai tie, kas ar to aktīvi nodarbojas, saprot, ko viņi dara? Viņu tumsonībai robežu nav. Savulaik N.Rērihs teica, ka nav briesmīgāka nozieguma par tumsonību. Mēs visi tagad esam šā briesmīgā nozieguma liecinieki. Es nekavēšos pie kultūras stāvokļa Krievijā. Tas ir sliktāks nekā jebkur citus. Jautājums ir tikai viens – ko ar to iesākt? Un pats būtiskākais un briesmīgākais ir dažādu valsts un sabiedrības slāņu mēģinājums sagraut tieši Rērihu mantojumu, izskaust to no radošās un zinātniskās telpas. Un visbeidzot galīgi aizmirst par Rēriha Pakta dižo parādību.

Tikai tādu cilvēku pretošanās, kuri saprot, kas ir kultūra, skaistums un tās pieminekļi, dos iespēju saglabāt planētas kopumā un tajā skaitā mūsu valsts nenovērtējamos dārgumus.

Bez pagātnes nav nākotnes, – tā apgalvoja N.Rērihs. Sagraujot pagātni, tās kultūras un vēstures pieminekļus, sagraujot to enerģētiku, mēs iznīcinām savu nākotni. Rēriha Pakts darbojas nākotnei. Un no mums pašiem ir atkarīgs, vai spēsim saglabāt savu pagātni nākotnei, vai spēsim īstenot Rēriha Pakta idejas par šīs pagātnes kultūras mantojuma aizsardzību. Pagātni ar nākotni saista mūsu tagadne, kurā mēs dzīvojam, strādājam, radām un cīnāmies mūsu nākotnes vārdā. Ja mēs to visu nedarīsim, mēs nogalināsim savu nākotni. Rēriha Pakts ir reāla kosmiskās evolūcijas zīme. Tas ir mūsu orientieris grūtajā un sarežģītajā cilvēces evolūcijas ceļā. Rēriha Pakts pilnībā ir orientēts uz šo evolūciju, kas apliecina Gaismu, Daili un Mieru. Neaizmirsīsim, ka Rēriha Pakts visā pilnībā ir kosmiska parādība, kas caur mūsu kultūras mantojumu saista mūs ar augsta stāvokļa matēriju, kura ved mūs pa kosmiskās evolūcijas ceļu un kura dod mums iespēju izvairīties no krišanas haosā un tumsā.®